Ilggadējs Kuldīgas novada sporta skolas futbola treneris Gvido Treimanis decembra izskaņā tika apbalvots ar mūža ieguldījuma balvu, īpašo godu saņemot Kuldīgas novada “Gada balva sportā 2021” pasākumā. Aicinājām treneri, kurš arodā nostrādāja vairāk nekā 20 gadus, uz sarunu par futbolu, dzīvi un padarīto. Treneris var lepoties, ka izaudzinājis ne tikai vairākus Latvijas izlases spēlētājus, bet krietnus vīrus, kuri ir prasmīgi arī citās dzīves sfērās.
Basketbols, futbols, jūras skola un čeka
Lai gan teju visa G. Treimaņa dzīve veltīta futbolam, tomēr speciālistam padevās arī citi sporta veidi – basketbols, teniss, šahs, dambrete, novuss: “Pirmais sporta veidos, ko tā pa īstam Talsos trenējos, bija basketbols. Lai gan es basketbolam nebija pats piemērotākais spēlētājs, tomēr biju veikls, labi apspēlēju viens pret viens un labi metu. Skolā, trešajā klasē, bija soda metienu konkurss, ar vecajām ādas bumbām. Bumba bija praktiski puse no mana auguma. Taču to turnīru man izdevās uzvarēt. Tajā mani pamanīja un teica, ka man jāiet Talsos uz sporta skolu. Tādēļ basketbols bija pirmais sporta veids, bet futbolu sētā mēs tāpat spēlējām līdz tumsai.”
Mīlestība pret futbolu radusies jau bērnībā, apaļo bumbu dzenējot sētā: “Ja mūsdienās bērni nopietni sāk trenēties no piecu gadu vecuma, tad mēs bērnībā spēlējām sēta pret sētu. Un nebija tā, kā šobrīd, ka bērni spēlē vienā vecuma grupā. Es desmitgadīgs puika cīnījos ar sešpadsmit gadīgiem jauniešiem. Sāku spēlēt jau daudz agrāk, jo mammas brālis spēlēja futbolu. Viņa komanda regulāri uzvarēja žurnāla “Druva” rīkotajā kausā un gāju pie šīs komandas trenēties. Stāvēju aiz vārtiem un padevu bumbas, braucu līdzi uz sacensībām. Tā man futbols bija pirmajā vietā.”
“Iespējams, ka man bija sevišķas dāvanas, ka izdevās būt veiksmīgam vairākos sporta veidos. Atminos, ka jūras skolu sacensībās, basketbolā, guvu pusi no komandas punktiem. Savukārt futbolā, kur izšķīrās, kura komanda iegūs lielo kausu, es guvu vārtus un atdevu divas rezultatīvas piespēles, un mēs uzvarējām ar 3:1,” talantu sportā atminas G. Treimanis.
Futbola speciālists ļoti vēlējies strādāt jūrniecības nozarē, taču sarkanu svītru sapnim pārvilka incidents ar aizliegtu grāmatu: “Vēlāk es gāju jūrā, tirdzniecības flotē. Man nepaveicās ar to, ka no Francijas atvedu Aleksandra Solžeņicina grāmatu. Iedevu to izlasīt labam draugam. Grāmatu palūdza izlasīt arī drauga tēvocis. Taču tēvocim draugs bija no Valsts Drošības komitejas. Ar to sākās nepatikšanas. Tomēr, par laimi, nenokļuvu cietumā, jo tajā laikā par to varēja saņemt piecu līdz septiņu gadu cietumsodu. Viņi nevarēja pierādīt, ka esmu grāmatu vedis, jo to neatrada pie manis, kā arī tad viņiem cietumā būtu jāsēdina arī mans draugs un viņa tēvocis, kurš bija labs režisors. Gāju skaidroties uz Valsts Drošības komiteju un pēc tam uz kuģniecības arodbiedrību. Tomēr darba grāmatiņā man bija ierakstīts: “ar radušos situāciju, nespēj vairs veikt darba pienākumus””.
Jaunatnē futbola uzbrucējs, bet “Vulkānā” komandā – aizsargs un “pendeļu” izpildītājs
“Jaunībā es spēlēju kā uzbrucējs. Neuzskatīju, ka esmu baigi ātrais, priekš tā laika biju gana tehnisks. Vēl laba īpašība, ka mācēju novērtēt situāciju. Kad atnācu dzīvot uz Kuldīgu, biju dzirdējis par “Vulkāna” komandu. “Slavena komanda, un ko es tur spēlēšu,” pie sevis nodomāju. Bet starp iestādēm notika rajona mači. Tobrīd strādāju Lauktehnikā un Firsovs man piedāvāja nākt uz “Vulkāna” treniņiem. Sacīju viņam, ka neesmu profesionālis, un man nebūs tur, ko darīt. Tomēr beigās aizgāju un mani uzreiz paņēma komandā. Tajā laikā vairs nespēlēju uzbrukumā, bet darbojos aizsardzībā, izpildīju 11 metru soda sitienus. Man vairs nebija to ātruma īpašību, taču spēlēju gudri,” uzsver futbola treneris.
Arī citas rakstura īpašības palīdzējušās futbolā sasniegt labus rezultātus: “Jā, protams, neatlaidība arī man piemita. Es katru zaudējumu uztvēru ļoti sāpīgi. Zināmā mērā, kā tādu pazemojumu. Tagad jaunieši, pēc smaga zaudējuma, brauc mājās smaida un smejas autobusā. Taču man zaudējums bija personīga traģēdija. Manī bija sportiskais niknums, cīnījos līdz galam.”
Kuldīgas futbola onkulis
“Cik es sevi atceros, man ļoti ir paticis lasīt grāmatas. Sāku lasīt aptuveni sešu gadu vecumā. Lasīju abās valodās – gan krievu, gan latviešu. Dzīvoju kopā ar krievu puikām, kuri bija divus gadus vecāki par mani, un dabūju no viņiem grāmatu “0:1 Pirmajā puslaikā”. Grāmatā stāstīts par pēckara gadiem Polijā, kur puikas spēlē futbolu. Stāstīts par sētas komandu, kurai uzradās labais onkulis, kurš komandai nopirka formas, īsto futbola bumbu un pieteica turnīram. Es to grāmatu izlasīju un nodomāju, kad izaugšu liels, tad arī izdarīšu kā tas onkulis. Tā sagriezās dzīve, ka man praktiski tā arī sanāca darīt. Es “Vulkānā” pats spēlēju futbolu, uzņēmums rūpējās par visu, taču, kad “Vulkāns” izputēja un PSRS sagruva, tad futbols Kuldīgā nomira. Tad es kopā ar bijušajiem “Vulkāna” futbolistiem nodibinājām futbola klubu Kuldīgas “Cerība”. Tai laikā visiem bija citi darbi un, principā, ar futbola klubu paliku viens pats, ar visām vecuma grupām viens pats. Nodibināju arī pieaugušo futbola komandu, kas startēja Latvijas 2. līgā. 2. līgā forši spēlējām, jo izcīnījām tiesības startēt 1. līgas turnīrā, bet startam 1. līgā pietrūka finanšu,” kļūšanu par Kuldīgas futbola “labo onkuli” atminas G. Treimanis.
Gvido Treimanim futbols kļuva par mūža darbu, iegūstot futbola trenera licenci un izveidojot sadarbību ar Kuldīgas novada sporta skolu: “Sapratu, ka man jātiek sporta skolas paspārnē, jo bija ļoti grūti ar finansēm. Es pabeidzu kursus un ieguva trenera licenci. Kā jau minēju, biju viens pats ar futbola klubu un treniņu grupām. Sieva jau sūdzējās, ka vasarā nevienu reizi neesmu bijis uz dārzu. Tomēr liels, liels paldies manai sievai, kura saprata manu mīlestību uz futbolu. Tajā laikā nebiju rēķinājies, ka futbols paliks par manu mūža darbu. Tikai pēc vairākiem gadiem es spēju pierunāt savu audzēkni Mareku Raihu, lai viņš iegūtu trenera izglītību. Bija brīži, kad gribējās aiziet no futbola, taču sirdsapziņa to neatļāva. Biju puikas trenējis piecus, sešus gadus un nevarēju viņiem pateikt “paldies un uz redzēšanos”. Manī bija pienākumu sajūta, ka es nedrīkstu aiziet.”
Neko neatstāt pusratā
Atbildot uz jautājumu, kāpēc Gvido Treimanis izvēlējās kļūt par futbola treneri, speciālists ieskicē, ka tam bijuši vairāki iemesli: “Tas pirmais grūdiens bija tajā situācijā, ka sports bija izputējis. Antona Grundmaņa stadionā tribīnei nebija jumts, visi tur gāja dzert, uz laukuma bija pilns ar stikliem un konservu bundžām. Kopā ar puišiem no laukuma novācām astoņas ķerras ar atkritumiem. Aizgāju pie toreizējā pilsētas mēra Lieģa un palūdzu stadiona atslēgas. Viņš deva mums atļauju un iecēla mani par stadiona direktoru. Deva no pilsētas budžetu naudu, lai laukumu sakoptu. Uzlikām tribīnei jumtu. Savukārt otra motivācija bija nepamest visu pusratā. Biju to putru ievārījis. Atkrita viens, otrs, trešais un paliku viens pats. Kā es pateikšu bērniem, ka vairs netrenēsimies? Ņemot vērā, ka jūras skola man bija aizliegta, strādāt par šoferi negribēju. Man likās, ka trenēt ir aizraujošāk. Man patīk futbols. Es domāju, ka es esmu mācējis, tiem, kuri grib, iedot zināšanas futbolā un tikt uz “augšu”. Ne velti puikas ir spēlējuši jauniešu izlasēs. Es domāju, ka priekš mazās Kuldīgas futbolā aizgājuši tālu ir diezgan daudzi. Arī telpu futbolā, FC “Nikers” sastāvā, vairums ir mani bijušie audzēkņi.”
Labākie un talantīgākie audzēkņi
“Āris Zanders bija pirmais no maniem audzēkņiem, kurš tika iekļauts jauniešu izlasē. Pēc tam arī mans dēls, Andris Treimanis, uzspēlēja jauniešu izlasē. Tāpat talantīgs bija Toms Rozentāls, Kaspars Rasmanis. Kaspars vienmēr cīnījās līdz galam, vilka bezcerīgas bumbas. Protams, Jānis un Dāvis Ikaunieki, Oskars un Kristaps Priedēni, Guntars Rumbenieks, Gatis Rožkalns, Jānis Skabārdis, Oskars Darģis, Krišjānis Zviedris, Alekss Ļeonovs, Dīvs Rīns, Kārlis Ponomarjovs. Dāvis Ikaunieks man bija “vārtu mašīna”, bet Jānis Ikaunieks komandas “smadzenes”. Protams, abiem brāļiem devu norādījumus, bet ļāvu viņiem spēlēt brīvi. Atceros, kā Dāvis vairākkārt bumbu paņēma no saviem vārtiem, apvadīja pretiniekus un guva vārtus,” par izcilākajiem audzēkņiem stāsta futbola cienītājs.
Kuldīgas “Cerība” – Latvijas jaunatnes čempioni
2000. gadu sākumā Gvido Treimanis bija izveidojis superkomandu, kas ne tikai divās sezonās nezaudēja ne spēli, bet divreiz tika kronēta par Latvijas čempioni: “Būtu interesanti papētīt, vai Latvijas futbola vēsturē ir komanda, kura divu gadu laikā izcīnījuši tikai uzvaras, nevienu reizi nenospēlējot pat neizšķirti. Ne ar “Skonto”, ne Daugavpili, ne Ventspili, ne Liepāju. Man šķiet, ka mēs esam vienīgie. Tajā laikā bijām kā brazīļi – jūs iesitiet, cik varat, bet mēs iesitīsim, cik gribēsim. Es uzskatu, ka tajā laikā mums bija trīs talantīgākie spēlētāji katrā pozīcijā – Dāvis Ikaunieks uzbrukumā, Jānis Ikaunieks vidējā līnijā, bet Uģis Vilnītis aizsardzībā. Vēl komandā talantīgi bija arī Juris Andersons un Ričards Iesaliņš.”
Gandarījums par sasniegumiem
Treneris stāsta, ka prieks ir bijis par katru uzvarētu turnīru un izcīnītām godalgām: “Ir bijuši dažādi turnīri, kas tika uzvarēti. Par katru ir liels prieks. Ir patīkami, kad mēs bijām Latvijas čempioni. Zviedrijā piedalījāmies vairāku dienu turnīrā “Gothia Cup”, Gēteborgas lielākajā stadionā. Tur bija komandas no visas pasaules, arī no ASV un Brazīlijas. Tajā laikā tomēr nebija tik viegli piedalīties starptautiskos turnīros, katrs šāds ārzemju brauciens puikām bija liels notikums. Holandē vienā no turnīrā ieguvām otro vietu. Tas, zināmā mērā, arī ir lepnums.”
Gūt prieku no audzēkņiem
Speciālists atzīst, ka īpašu lielu prieku sagādājis ne tikai tas, ka audzēkņiem izdevies labi spēlēt futbolu, bet arī puišu kļūšana par nozares profesionāļiem: “Ja puikām sanāca, man arī bija prieks un gandarījums par to. Man bija liels prieks redzēt, kā audzēkņi spēlē. Es priecājos līdzi. Zināms gandarījums ir par to, ka par nevienu nebiju kļūdījies, teikdams, ka puisis var. Sanācis tā, ka nebūdams vārtsargu treneris, līdz augstākajam līmenim izauguši Skabārdis, Darģis un Zviedris. Esmu arī izaudzinājis tiesnešus - savu dēlu Andri un meitu Lauru. Arī sporta žurnālistus Matīsu Timofejevu un Intu Megni.”
Futbola šarms
Vaicājot, kas futbolā ir lielākā “odziņa”, kas to atšķir no citiem sporta veidiem, G. Treimanis atzīst, ka tas ir vairāku elementu kopums: “Futbols vienmēr ir paticis kopumā. Tajā ir lielisks kolektīvs, kombinācijas ir bezgalīgas. Futbolā ir gandarījums, ka vari izdarīt. Gandarījums, ka tiecies ar labiem draugiem. Vienu reizi gadā ar bijušajiem komandas biedriem satiekamies. Gandarījums, ka uzvarējām spēcīgas komandas. Bija spēles, ko uzņēmu ar labvēlīgu smaidu - vienu maču uzvarējām 9:0. Futbola šarms ir viss kopā – gandarījums, prieks. Turklāt patīk futbola spēle pati par sevi. Bumbas pārvaldīšana gaitā. Izdevās laba piespēle, atkal prieks. It sevišķi, ja piespēles rezultātā komanda gūst vārtus. Piemēram, Krištianu Ronaldu. Viņš ir miljonārs, nekas dzīvē viņam netrūkst. Bet, kas liek viņam katru dienu tik ļoti nežēlīgi trenēties, ievērot stingru ēdienkarti, gulēt? Viņš arvien grib izjust futbola garšu.”