Kuldīgas novada sporta skolas šaha nodaļas audzēkne Ance Reiha šogad tika kronēta par Latvijas U16 čempioni, kā arī rādījusi teicamu sniegumu citās augsta līmeņa sacensībās. Aprunājāmies ar talantīgo sportisti par karjeras pirmsākumiem, izaicinājumiem un plāniem nākotnē.
Kā sākās Tavs ceļš šahā, un kāpēc izvēlējies tieši šo sporta veidu?
„Viss sākās tā, ka skolā vienu vai divas reizes nedēļā bija šaha nodarbības. Iepriekš biju gājusi dažādos pulciņos, bet nekur īsti nenoturējos. Astoņu gadu vecumā mana draudzene aizveda uz šaha klubu. Tā sāku arvien biežāk un biežāk tur iet.”
Tavs treneris sacīja, ka ļoti uzcītīgi pildi treniņuzdevumus, pati trenējies daudz individuāli. Kur atrodi sevī motivāciju, pa vidu skolas dzīvei, tik garas stundas trenēties?
„Tas ir tā iegājies. Tur pat īsti nevajag motivāciju, jo es to arī izbaudu. Savā veidā atpūšos, atslēdzos. Tas nav grūti atrast laiku treniņiem, jo tas sagādā prieku.”
Kas šahā ir visgrūtākais? Noturēt uzmanību? Cīnīties ar sevi? Ar pretinieku?
„Visgrūtākais ir cīņa ar savām emocijām. Man, piemēram, problēma ir tāda, ka brīžos, kad ir neizšķirts vai izcīnīšu uzvaru, es atlaižos un īpaši neuztraucos. Līdz ar to sāku kaut ko palaist garām. Protams, grūti ir, kad jāsēž garās stundas.”
Kā ar garajiem pārbraucieniem, sacensībām vairāku dienu garumā? Vai arī tas nepaņem daudz spēkus?
„Tas arī, jā. Bet grūtākas ir pašas šaha partijas. Pie pārbraucieniem ir pierasts, pat varu palikt uz sacensībām piecas, sešas dienas.”
Kādas ir tavas attiecības ar treneriem, citiem šahistiem? Esat viena liela ģimene?
„Es teiktu, ka jā. It īpaši ar Kuldīgas šahistiem, bet man ir draugi arī no Rīgas, Jēkabpils. Kopumā mums ir tuvas attiecības, esam viena ģimene.”
Vai šahs palīdzējis iegūt jaunus draugus?
„Jā, ļoti daudzus. Es pat teiktu, ka ļoti lielu daļa no maniem draugiem veido šahisti. Šahs ir labs veids, kā socializēties un iegūt draugus arī no citām Latvijas pilsētām, citām valstīm.”
Tu šogad kļuvi par Latvijas čempioni U16 grupā, kā arī esi guvusi panākumus vairākās citās sacensībās. Kas ir šo panākumu pamatā? Smagais treniņu darbs, neatlaidība?
„Manuprāt, tā ir mērķtiecība, jo vienmēr tiecos uz labāko. Es saprotu, ka vairākus gadus esmu trenējusies, un zinu, ka kaut kādiem rezultātiem ir jābūt. Tas mani motivē. Arī iegūtais čempiontituls mani motivē, jo es nedrīkstu spēlēt slikti. Jāspēlē atbilstoši šim Latvijas čempiones titulam.”
Vai izcīnītais čempiontituls neuzliek arī zināmu spiedienu?
„Zināmā mērā, jā. Bet cenšos par to nedomāt, fokusējos uz to, lai man būtu labi rezultāti. Pat, ja sanāk neveiksmes, tas ir normāli. Ir kāpumi un ir kritumi, kā jebkurā sporta veidā.”
Kā saredzi sevi nākotnē? Vai gribētu kļūt par augsta līmeņa šahisti, kā, piemēram, mūsu novadniece Dana Reizniece-Ozola?
„Es noteikti gribētu, bet nezinu, vai tam būtu gatava. Dzīvosim, redzēsim. Tas būtu ļoti jauki, bet reizē arī nogurdinoši, jo tam būtu jāvelta daudz laika.”
Vai šobrīd pandēmijas laikā nepietrūkst šaha spēlēšana klātienē?
„Tas ir nogurdinoši, jo attālināti ir gan skola, gan vairāku stundu treniņi. Bet cenšos trenēties arī no grāmatām un pie šaha galdiņa individuāli. Daudz labāk man patīk spēlēt klātienē, nevaru sagaidīt, kad atkal to varēsim darīt.”
Ko Tu ieteiktu tiem, kuri vēlētos pamēģināt trenēties šahā? Kas šahā aizrauj visvairāk?
„Pirmkārt, šahs palīdzēs arī skolā - tas attīsta loģisko domāšanu, domāšanu „ārpus rāmjiem”, dod asāku prātu. Arī tas, ka var iegūt jaunus draugus. Šaha vēsture ir ļoti interesanta, arī pieaugušie var spēlēt šahu, nav obligāti tas jāsāk no agra vecuma. Man šķiet, ka jebkurā vecumposmā šahs ir, kā labs hobijs.”
Kādi ir Tavi vaļasprieki?
„Mēdzu mājās pavingrot, lai būtu labākā fiziskā formā, jo tas palīdz šahā nosēdēt garās stundas. Tāpat pastaigājos, man patīk zīmēt, jo tas arī ir nomierinošs process. Dažreiz uzspēlēju sintezatoru.”