Noslēdzoties Latvijas riteņbraukšanas sezonai, uz sarunu aicinājām divus Kuldīgas novada sporta skolas audzēkņus – Gustu Lapiņu un Kristeru Skrubi. Savā vecuma grupā G. Lapiņš tika kronēts par valsts čempionu, savukārt K. Skrubis izcīnīja bronzas godalgu. Abi jaunieši, kuri gada laikā ar velosipēdu nobrauc vismaz 15 tūkstošus kilometru, ir ar lieliem mērķiem.
Pastāstiet, lūdzu, kā jūs izvēlējāties trenēties riteņbraukšanā? Draugs aizveda, vecāki? Kā radās interese par šo sporta veidu?
Gusts: “Man ceļš uz riteņbraukšanu ir vienkāršs. Bērnībā grūti gāja iemācīties braukt ar riteni – tie bija kādi seši gadi. Tad, kad es iemācījos braukt ar riteni, tad praktiski katru dienu braukājos. Vecāki saskatīja, ja šim džekam patīk braukt ar riteni, tad viņam ir jābrauc ar riteni. Tā mani aizveda uz sporta skolu un septiņu gadu vecumā sāku trenēties.”
Kristers: “Es sākumā trenējos daudz sporta veidos, un rezultāti nebija nevienā no tiem. Vienu dienu staigāju pa pilsētu un redzēju, kā aizbrauc riteņbraucēji. Tā es izdomāju aiziet pamēģināt riteņbraukšanu.”
Kā paiet jūsu ikdiena? Cik lielu vērību pievēršat treniņiem, ēšanai, sakārtotam prātam?
Kristers: “Treniņiem ikdienā pieeju diezgan nopietni, jo vienmēr gribas labākus rezultātus. Kādreiz savai ēdienkartei lielu vērību nepievērsu, bet tagad rūpīgāk sekoju līdzi, lai pēc tam būtu labāka pašsajūta. Treniņi aizņem lielāko daļu dienas, aptuveni trīs stundas dienā.”
Gusts: “Ikdiena ir diezgan vienkārša – pieceļos no rīta, citreiz pavingroju, pabrokastoju. Jā, domāju, ko es ēdu, sekoju līdzi. Protams, gadās, ka apēdu to, ko varbūt nevajadzētu, bet kopumā rūpīgi ievēroju. Dienas otrajā pusē, pēc skolas, ir treniņš. Treniņš var būt no stundas līdz pat četrām stundām. Šobrīd treniņu intensitāte nav tik liela. Sezonas sākumā – pavasarī, vasarā, tad intensitāte treniņos ir lielāka. Pēc tam pavakariņoju, kārtīgi atpūšos, jo miegs arī ir ļoti svarīgs.”
Kā jūs abi atrodat motivāciju trenēties, kad ir liels nogurums, slinkums un neko negribas, zinot, ka treniņš būs trīs, četras stundas?
Gusts: “Man tas liekas dabīgi - trenēties. Es sev pasaku: “Vecīt, nav citu variantu! Celies un jābrauc.””
Kristers: “Man vairāk ir tā, kad ir tās grūtās dienas, es vienmēr domāju, ka tieši ir jāaiziet uz treniņu, jo es negribu pievilt komandas biedrus. Man tur ir jābūt. Un iekšēji domāju, ka grūtā dienā aizejot uz treniņu, man būs labāki rezultāti, jo, iespējams, konkurents izdomās netrenēties.”
Latvijas riteņbraukšanas kausā Gusts kļuva par čempionu, bet Kristers ieguva bronzu. Kādas ir emocijas pēc lieliski aizvadītās sezonas? Kas izdevās vislabāk, bet, kur vēl vajadzētu pielikt?
Gusts: “Es uzskatu, ka šajā sezonā izdevās izdarīt ļoti daudz. Biju vecākais jaunietis, izdevās kļūt par Latvijas čempionu. Mēs ļoti labi nocīnījāmies, kā komanda, jo arī komandu ieskaitē bijām pirmie. Varbūt neizdevās pēdējās sezonas sacensības, kaut kas nedaudz pazuda. Emocijas? Pašlaik to izbaudu, čempiontitulu, bet saproti, ka esi vēl jaunietis un jāspēj sevī saglabāt mieru. Jā, esi čempions, super, bet svarīgāk, kas tu būsi pēc tam, ko nākotnē sasniegsi.”
Kristers: “Lai izcīnītu bronzas godalgu, bija ļoti smagi jāstrādā. Mēs, kā komanda viens otru varējām labi pamotivēt, lai vairāk pastrādātu. Arī starptautiska līmeņa sacensībās varējām viens otram palīdzēt, neskatoties uz individuālajiem rezultātiem. Sezona bija forša. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, man šosezon bija ļoti liela izaugsme. Līdz tam retu reizi iekļuvu TOP 20. Sāku kārtīgi strādāt treniņos, un viss izdevās.”
Vai abi nākotnē sevi saredzat profesionālajā riteņbraukšanā?
Gusts: “Jā, bet vēl ir tāls ceļš ejams, lai to sasniegtu. Iespējas būs, bet redzēsim, vai sanāks tās izmantot. Protams, šobrīd tas ir mans mērķis – iet uz to.”
Kristers: “Noteikti ir mērķis būt profesionālajā sportā, bet priekšā divi gadi līdz tam. Būs grūti, redzēsim, kā izdosies. Es iešu uz to un ceru, ka tas notiks!”
Riteņbraukšana mēdz būt ļoti traumatiska – vai tas neattur no mērķu sasniegšanas?
Kristers: “Visas traumas it kā sadzīst. Es uzskatu, ja ir mērķis, tad uz to ir jāiet. Protams, kādreiz ir kādas neveiksmes, bet tas jau ir jebkurā sporta veidā. Bez neveiksmēm neiztikt.”
Gusts: “Ir reizes, kad par to aizdomājies. Kopumā cenšos par to tik daudz nedomāt. Ja tu dari to, kas tev patīk, par to jau tā nedomāsi. Jo, ja tu sāksi baidīties, tu nevarēsi tik labi pabraukt.”
Vai tas, ka šobrīd jums ir laba komandas ķīmija, motivē sasniegt vēl labākus rezultātus?
Gusts: “Protams, bet tur vislielākie nopelni ir trenerim (Viesturam Lukševicam. aut. piez), jo viņš ir mūs labi saliedējis. Manuprāt, ja mēs nebūtu tik saliedēti, nebūtu arī rezultāti.”
Kristers: “Noteikti piekrītu tam. Tas, kā mēs šobrīd esam kā brāļi, īsti nekad nav bijis. Ja, piemēram, agrāk kāds no komandas biedriem bija atrāvienā, gribējās viņu noķert. Tagad tā negribas, jo domā par komandu. Gandarījums ir pat, ja individuāli paliec 50. vietā, bet komanda ir uzvarējusi.
Ko jūs abi ieteiktu, kāpēc bērniem un jauniešiem jātrenējas riteņbraukšanā? Labs kolektīvs, lieliski treneri, jauni draugi? Kur ir tā odziņa?
Kristers: “Es domāju, ka vajadzētu atnākt, pamēģināt savas spējas riteņbraukšanā, jo mums ir lielisks treneris. Viņš ir lieliski saliedējis mūs, kā komandu. Viens otram izpalīdzam gan treniņos, gan ārpus treniņiem. Bet jāsaprot, ka riteņbraukšana nebūt nav viegla. Neviens sporta veids nav viegls, ja gribas sasniegt rezultātus. Ja atnāks un pamēģinās, domāju, ka iepatiksies.”
Gusts: “Izaicinājums noteikti būs, kad jūs atnāksiet uz treniņiem, vai jūs mācēsiet braukt ar klipšu pedāļiem. Vai nebūs pirmais krustojums, un negulēsiet tajā (smejas). Treniņi lietū, sniegā, aukstumā, izbaudīt arī tādus treniņus, kurus grūti izbaudīt.”