• + 371 63321942
  • sporta.skola@kuldiga.lv

Kuldīgas volejbolistes iekaro Latvijas junioru izlasi

Kuldīga novada sporta skolas audzēknes - Laura Šmīdenberga, Rēzija Bikava, Aleksandra Timbere, Diāna Sedliņa un Kristiāna Muižarāja iekļautas Latvijas U16 volejbola izlases sastāvā, ko trenē mūsu speciāliste Ieva Ņečiporuka. Aicinājām uz sarunu talantīgās sportistes, lai uzzinātu, kāda ir volejbola burvība, kas tajā ir visgrūtākais, un ko meitenes plāno darīt nākotnē.

Pastāsiet, lūdzu, kā katra no jums nokļuva volejbolā!

Laura: „Es volejbolu spēlēju jau no pirmās klases. Mums piedāvāja iet volejbolā, un es izlēmu, ka gribu.”

Rēzija: „Es sāku iet volejbolā otrajā klasē. Labākā draudzene Diāna gāja volejbolā un vienreiz man jautāja: „Tu arī negribi nākt?”. Es piekritu un kopš tā laika trenējos volejbolā.”

Aleksandra: „Mums skolā bija sporta stundas. Un tajās pirmā trenere Inita Šneidere atnāca ar lapiņām un piedāvāja meitenēm trenēties volejbolā. Tas bija pirmajā klasē. Protams, man visa ģimene ir ar volejbolu saistīta, un es arī piekritu.”

Diāna: „Es arī volejbolā trenējos no pirmās klases. Bija sludinājums, kur varēja pieteikties. Man arī mammas māsa visu laiku spēlē volejbolu, un viņa iedrošināja, lai es arī eju spēlēt.”

Kristiāna: „Es arī volejbolā eju no pirmās klases. Mani uz pirmo treniņu atveda tētis, jo katru dienu pēc skolas es biju mājās. Tētis ieteica, lai kaut ko sāku darīt – iet kādā treniņā vai pulciņā.”

Kas volejbolā ir tas, ka piesaista visvairāk? Lēcieni, gūtie punkti, emocijas, komandas vienotība?

Laura: „Man visvairāk patīk, ka mums ir saliedēta komanda. Tas dara lielāku prieku iet uz treniņiem un vispār strādāt kopā.”

Rēzija: „Priecājos par komandas biedrenēm. Viņas ir atbalstošas, un tad ir ļoti forša motivācija iet uz treniņiem. Protams, spēlēs patīk emocijas, kopības sajūta.”

Aleksandra: „Mums komanda ir ļoti saliedēta. Visas ir labākās draudzenes. Volejbolā man piesaista tieši spēle ar bumbu – ļoti tas patīk un padodas.”

Diāna: „Ja godīgi, tad man patīk tas mazais „stresiņš”, kas ir spēļu laikā. Protams, patīk arī emocijas. Pārsvarā tas „stresiņš”, ka gribi vinnēt un komandas biedrenes, kas tevi atbalsta.”

Kristiāna: „Man tā būtu komandas sajūta un prieks par komandas gūtajiem punktiem.”

Kas volejbolā ir visgrūtākais? Treniņi, spēles, pārbraucieni, psiholoģiskais spiediens?

Laura: „Tā varētu būt atbildība. Ir spēle, pēdējie punkti, viss iet līdzīgi, un tev jāizdara viss pareizi.”

Rēzija: „Man šķiet, ka visgrūtāk ir morāli – ka tev ir jāpiespiež sevi. Citreiz ir tā, ka nevari saņemties iet uz treniņiem, vai arī nometnēs celties agri.”

Aleksandra: „Man ir ļoti līdzīgi Rēzijai. Vairāk morāli grūti saņemties. Bet tu saproti, ja trenēsies, tad arī spēlēs būs vieglāk. Tas savā ziņā uzmundrina.”

Diāna: „Man šķiet, ka visgrūtākais ir tikt galā ar sevi. Piemēram, dusmu iespaidā ir grūti nomierināties.”

Kristiāna: „Visgrūtāk ir treniņos, kad visu sāc mācīties un tev nesanāk. Bet spēlēs pēc tam ir labāk.”

Kādas ir sajūtas spēlēt junioru izlasē? Vai tas dod papildu motivāciju, ka zini, ka aizstāvi Latvijas godu?

Laura: „Ir forši, ka esi ticis kaut kur augstāk, vari pārstāvēt Latviju. Esi izvēlēts izlasē no visas Latvijas volejbolistēm.”

Rēzija: „Man ir līdzīgi. Kad esi izlasē, gribas piespiest sevi strādāt vēl vairāk, lai būtu labāks un labāks.”

Aleksandra: „Tas ir superīgi, ka bērnības sapnis ir piepildījies. Tas ir kaut kas īpašs, ka vari pārstāvēt Latviju, Latvijas krāsas. Ir ļoti forši uzvilkt Latvijas izlases formu.”

Diāna: „Man ir gods spēlēt izlasē. Pirmkārt, visu daru sevis dēļ, bet arī mammas māsas dēļ, kura teica, ka man ir jāspēlē izlasē, ka viņa grib mani tur redzēt.”

Kristiāna: „Man ir liels prieks, ka esmu iekļauta izlases kandidātos un tiku uzaicināta uz treniņiem.”

Kādi ir jūsu nākotnes plāni? Vai savu nākotni saistāt ar volejbolu un profesionālo sportu?

Laura: „Grūti atbildēt. Esmu domājusi par to, bet, iespējams, iešu kaut ko mācīties. Pagaidām nav īsti skaidrs, kur sevi saredzu.”

Rēzija: „Es arī neesmu vēl izdomājusi, bet, manuprāt, tas būtu ļoti labs dzīvesveids. Volejbolu vairāk saredzu kā hobiju. Protams, ja izdotos kļūt par profesionāli, es neatteiktos.”

Aleksandra: „Protams, volejbols vienmēr būs manā sirdī. Bet, kā būs nākotnē, atkarīgs no veselības. Esmu par to domājusi. Ja man piedāvās, es neatteikšos.”

Diāna: „Es arī nezinu, vai esmu to kārtīgi pārdomājusi. Es labprāt spēlētu ārzemēs, jo tā ir laba pieredze. Vai tas notiks? Es nezinu. Tad jau redzēsim.”

Kristiāna: „Esmu par to domājusi, bet jautājums, vai spētu to apvienot ar savām mācībām, un to, par ko vēlos kļūt.”

Kādi ir jūsu vaļasprieki ārpus volejbola? Varbūt esat talantīgas mākslinieces, mūziķes, pavāres?

Laura: „Eju tautiskajās dejās. Tāpat brīvajā laikā man patīk iziet laukā ar draugiem, palasīt kādu grāmatu.”

Rēzija: „Pārsvarā laiku pavadu kopā ar draugiem un ģimeni. Citreiz paskatos kādu no mīļākajiem seriāliem.”

Aleksandra: „Mans hobijs ir krustiņdūriena šūšana. Man tas ļoti patīk. Kopā ar mammu ieslēdzam seriālu un darbojamies. Protams, patīk laiku pavadīt kopā ar draugiem, ģimeni.”

Diāna: „Kādreiz tā bija mākslas skola, bet es nevarēju to apvienot ar volejbolu. Pēdējā laikā eju laukā ar draugiem, skatos filmas.”

Kristiāna: „Man citi hobiji bez volejbola nav, bet daudz palīdzu māsai. Palīdzu viņai mācībās, gan trenēt volejbolā.”